Posted by: Auto Galvu Remonts | 31/10/2016

Kā izvēlēties “zaļu” auto?

Diena bez auto… Uz darbu ar velosipēdu… Ja tomēr auto, tad “nulles izmešu” (ZEV)… Ak, skaistie sapņi! Savus ieradumus liela daļa no mums nez vai drīz tik krasi mainīs. Nāk rudens, un ričukus malā noliks pat zaļākie līdzpilsoņi. Elektromobiļi joprojām ir nenormāli dārgi. Un populārākais, kārotākais pārvietošanās līdzeklis joprojām paliks degvielu dedzinošais auto. Es, piemēram, ar autobusu vai tramvaju braukt neprotu. Gribu auto. Manu vēlmju secīgā sarakstā tas ir vismaz trešajā vietā. Ģimene, mājas, auto…

...

Bet ienākumi nesteidz augt. Pat otrādi. Un degviela lētāka nekļūs. Neceriet. Ko darīt? Jāmācās taupīt. Sākot ar auto izvēli un tālāk – katrā kilometrā.

Gribu lielu!

Gandrīz visi grib… Un, jāatzīst, argumentu par labu lielam un smagam auto tiešām ir daudz.

Pirmkārt, objektīvi, tehniski, fizikā bāzēti, ko neuzvarēs ne laiks, ne superdatorizēti konstruktori, ne trūcīgo vai skopuļu iebildumi. Smagiem auto piemīt liela inerce brauciena virzienā. Un, pateicoties smagai virsbūvei, relatīvi ļoti maza ir milžu “neatsperotā masa”. Tādēļ to gaita jau sen bija un vienmēr būs plūstošāka, līdzenāka, maigāka, komfortablāka utt. Fantastiska. Pat bez mūsdienu gāzes amortizatoriem un superriepām. Staļina “ZIS”, kuru man laimējās pastūrēt, pirms bruņumašīna nonāca Rīgas Motormuzejā, pa nebūt ne līdzeno Ropažu (toreiz Gagarina) ielu ripoja kā pa galdu. Jo svēra sešas tonnas. Divreiz vieglākais astoņdesmito gadu rolsroiss, kurš reiz mitinājās kāda vēlāk bēdīgi slavena miljonāra garāžā Jūrmalā un šad tad tika atvēlēts vecu rallistu izpriecām, kustējās kā datorspēlē, kaut riteņu piekares tam bija gauži nemodernas un smagas. Es šodien lieliski sadzīvoju gan ar “Ford Fiestu”, gan “Nissan Qashqai”, taču neviens no šiem modernajiem mazuļiem un kompaktniekiem nekad neripos, nežūžos, nelidos pa ātrgaitas maģistrāli tā kā pusotras reizes smagākā 1996. gada “Opel Omega”. Brauciens smagā un lielā auto ir bauda. Pat necentieties to noliegt.

Otrkārt, estētiski. Lieli auto ir skaistāki. Garu auto dizaineram daudz vieglāk veidot dinamisku, lepnu, greznu, krāšņu. Samazinoties gabarītiem, līniju skaistuma vietā priekšplānā, grozi kā gribi, izlien racionālais. Kuras ir ietilpīgākās stereometrijas figūras? Kubs un lode. Tā nu mazauto mākslinieki mokās, mēģinādami vienkāršo, praktisko, bet pieticīgo padarīt interesantu un valdzinošu… Žēl.

Treškārt un diemžēl galvenokārt. Liels un prestižas firmas auto ir vizītkarte. Panākumu apliecība. Pašapziņas stute. Gandrīz vai vienīgais veids, kā publiski demonstrēt savu bankas kontu (pagrīdes koferīti?) vai – gluži pretēji – noslēpt tuvos bankrota draudus, kā censties iebāzt vienlīdzības zīmi starp vārdiem “bagāts” un “cienījams”. Apšaubāmi? Protams. Taču izplatīti un noturīgi. Pasaulē un Latvijā. Latvijā diemžēl vairāk. Parīzes centrā sirms kungs ar īstu “Rolex” uz rokas vienā mierā kāpj ārā no “Opel Korsas”. Rīgā brīžiem šķiet, ka parādīties “Sky” lielveikala stāvvietā pat ar “Volvo”, “VW Passat” vai “Škoda Superb” limuzīniem nav gluži pieklājīgi. Tie jāatstāj kaut kur attālu. Parādei vajag ko lielāku. Un tad noparkot pie pašām durvīm gar dzelteno svītru. Stulbi? Protams. Taču tieši ar šo stulbumu spiesti rēķināties un rēķinās daudzi no tiem, kuri grib piedalīties pašmāju kapitālisma tapšanā.

Pārējie “par” ir racionālāki nekā trešais. Daudzi no tiem ir gandrīz objektīvi, tomēr diezgan viegli atspēkojami.

Liels auto esot universāls, jo tajā varot iebāzt gan nejaušus ceļabiedrus, gan lēveni bagāžas. Ir, protams. Taču cik bieži tie nejaušie tiek limuzīnā laisti? Un vai lielie bagāžnieki tiek aizpildīti biežāk nekā divreiz gadā?

Liels auto esot drošāks avārijās. Piekrītu. Konstrukcijas stiprākas, un deformācijas zonas lielākas. Taču mūsdienu mazauto jau sen vairs nav plāna bleķu kaste, kura sadursmē izšķīst. Testos arī mazie saņem četras un pat piecas drošības zvaigznes. Arī mazie ir piebāzti ar gaisa spilveniem, kuri kompensē brīvās telpas trūkumu.

Līdzīgi varam turpināt vēl ilgi. Vai vajag?

Liels auto tiešām ir ļoti labs, ja vien brīvā vieta stāvvietā pietiekami plaša…

Tikai viens “bet”

Tikai viens. Toties kāds! Visi pieminētie labumi ir pārāk dārgi. Dārgi ne tikai iegādes brīdī, bet arī turpmāk. Balasts (liekie patīkamās stabilitātes kilogrami) ēd enerģiju katrā paātrinājumā. Par, piemēram, 500 kg smagāks (bet slaids) auto gan tērēs tikai nedaudz vairāk degvielas vienmērīgā kustībā (svaru un platāku riepu rites pretestību kompensē mazāka gaisa pretestība), bet, tikko sāksiet braukt enerģiski, aktīvi, starpība būs vismaz divi, iespējams, pat pieci litri uz katriem 100 km. 30 tūkstoši km gadā – tonna sadedzinātas degvielas. Cik tā šodien maksā, to jūs taču zināt. Pieminētās platās riepas ir divreiz dārgākas par demokrātiskajiem izmēriem. Ja izdomāsiet iegādes brīdī dārgu un lielu auto pārdot, zaudēsiet krietni vairāk, nekā šķiroties no līdzīga vecuma kompaktnieka (ja tas, protams, ir lietoto auto tirgū pieprasītas markas). Lielāki būs jūsu apdrošināšanas maksājumi. Un tā tālāk.

Liels auto ir vilinošs. Taču nav tev piemērots, nav tev patiešām vajadzīgs, ja ambiciozā sapņa piepildīšana prasa pārāk daudz, liek atteikties no citām, iespējams, daudz vajadzīgākām lietām, liek saspringt naudas medībās tā, ka vakarā aizmigt nevari. Liels auto ir brīnišķīgs, taču jebkurš pārspīlējums pat visai turīga cilvēka izvēlē modina skepsi. Ja šo taku iet nebūt ne bagātie, tad tas ir smieklīgi un reizē traģiski.

 

Publikācija no interneta.

Atis Jansons

la


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kategorijas

%d bloggers like this: